"Hansabankas" un Agijas Sūnas galerijas rīkotajā konkursā "Gada glezna" ar darbu "Slīdošā gaisma" uzvarējusi māksliniece Inta Celmiņa.
Konkursa laureāte balvā saņēma 1000 latu no "Hansabankas" un iespēju nākamgad Agijas Sūnas galerijā rīkot personālizstādi.
Sūna atzina, ka Celmiņa pieder tai gleznotāju paaudzei, kuras daiļrade ir mākslas vērotāju uzmanības lokā kopš 70. gadiem, kuras darbos mūsdienu straujā laika ietekmē atraisījusies gleznieciskā triepiena dinamika, kā arī abstraktāks kļuvis mākslinieces veidotais tēlu apjoms.
Gleznas konkursam varēja iesniegt tikai profesionālie mākslinieki. "Gada gleznas" laureātu vienpersoniski nosaka kāda no latviešu mākslas spilgtākajām personībām. Šogad tas bija gleznotājs Ģirts Muižnieks.
Šogad konkursā "Gada glezna" iesniegti 57 darbi, kurus iespējams apskatīt Agijas Sūnas galerijā līdz 15.janvārim, kad tradicionāli tiks izvēlēts skatītāju vislielāko atzinību guvušais mākslinieks, kurš balvā saņems "Hansabankas" sarūpētu mākslinieku piederumu veikala "Pedants" dāvanu karti.
"Hansabankas" un Agijas Sūnas galerijas rīkotais konkurss "Gada glezna" šogad notika jau četrpadsmito reizi. Pagājušajā gadā par konkursa "Gada glezna" uzvarētāju kļuva Edvarda Grūbes glezna "Māte", bet skatītāju simpātijas balvu ieguva Daces Lapiņas darbs "Jāņogu ievārījums".
Krista Grasberga, 23.02.2010. 12:45
1. martā A.Sūnas galerijā tiks atklāta gleznotājas Intas Celmiņas personālizstāde "Gleznas". Izstādē būs apskatāmi 10 – 12 lielformāta darbi, kas tapuši laikā no 2008. līdz 2010. gadam. Tajos attēlotas noskaņu kompozīcijas ar ainavas motīvu, kā arī sievietes torsa aprises dažādos veidos. Personālizstāde veidota kā mākslinieces Intas Celmiņas atskaite par pēdējo gadu darbu posmu, tajā parādot labāko darbu izlasi. Izstāde būs apskatāma līdz 16. martam.
Gleznotāja Inta Celmiņa izstādēs piedalās jau kopš 1969. gada. Viņa strādā eļļas tehnikā, lielu nozīmi piešķirot krāsas faktūrai. Mākslinieces gleznu tēmas ir sievietes emocionālie stāvokļi, kas formu atrod dabas parādībās, sievietes figūrā un arī mistiskās būtnēs: princesēs, raganās, rēgos.
Par topošo izstādi Gleznas māksliniece Inta Celmiņa stāsta: “Vienmēr esmu vēlējusies notvert nenoturamo – gaisu, gaismu, mirdzēšanu un degšanu, varbūt tāpēc mani darbi daudzreiz ir tik nemierīgi. Bet varbūt tas tāpēc, ka man ir ātrs darba stils un pēkšņas idejas, kurām es tomēr cenšos noturēt stingru uzbūvi.”
Inta Celmiņa par savu radošo darbu ir saņēmusi prēmijas Baltijas republiku glezniecības triennālē Viļņā, Hansabankas prēmiju par gada labāko gleznu mākslas galerijā Asūna Rīgā, Francijas Salona sudraba medaļu izstādē Tradīcijas un meklējumi Parīzē.
Glenzotājas darbi atrodami ne tikai Valsts mākslas muzeja kolekcijā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Krievijas Kultūras ministrijas īpašumā, Tretjakova galerijā Maskavā, Lietuvas Mākslas muzejā Viļņā, Ludviga modernās mākslas muzejā Ķelnē, Jeane Freifrau von Oppenheim kolekcijā Ķelnē, bet arī daudzās privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.
Inta Celmiņa
Laima Slava
Dzimusi 1946. gada 7. janvārī Rīgā
1957–1964 – mācās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā
1964–1969 – studē Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā
Kopš 1969. gada glezno ar eļļu uz audekla un piedalās izstādēs
1969–1976 – pasniedzēja Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā
1976–1988 – vecākā pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas katedrā
1988–2003 – brīvmāksliniece
Kopš 2003. gada – gleznošanas, zīmēšanas, kompozīcijas un koloristikas pasniedzēja Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas Datordizaina fakultātē
Personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Francijā, ASV
Ieguvusi balvas Latvijas un Baltijas gleznotāju skatēs
1984. gadā – Francijas Salona sudraba medaļa izstādē “Tradīcijas un meklējumi” Parīzē
Inta Celmiņa ir gleznotāja. Māksliniece, kuras darbi mums pirmām kārtām saistās ar krāsas satuvināti tonālu triepienu ritmos izvilinātu tumsas gaismu, brīvi komponētām, dziņu un jūtu vējos irstošām sieviešu figūrām un – princesēm. Jā, tām pēdējām var būt saistība arī ar zirgiem un putniem, tomēr nepārprotami skaidrs, ka Intas darbi dzīvo īsti uzsvērtā, izkoptā sievietes prāta un jūtu pasaulē, un tas nebūt nenozīmē sīkumainu sadzīvisku detaļu izgrabināšanu vai valšķīgu ķiķināšanu. Ja runājam par “meiteņu labākajiem draugiem” (briljantiem, protams), tad arī greznošanās prieks vienīgi retumis paspīd kādā gleznas stūrītī, jo nozīmīgāks ir noslēpums. Noslēpuma pastāvīgā klātbūtne. Varbūt tieši to arī varētu nosaukt par sievišķības kvintesenci Intas Celmiņas darbos. Intā pašā ir kaut kas no pirmmātes noslēpuma glabātājas pašapziņas, staltās stājas un raganiskās gudrības (tai jau pēc būtības piederas kā nātru krekls, tā cēlmetālu un dārgakmeņu spožums), bet viņas “raganu katls” ir krāsa, glezniecības viela.
Rozentālskolas socreālistiskā pamatizglītība; Mākslas akadēmija ar vēl sastapto vecmeistaru klātbūtni un jau brīvāku glezniecības pasniegumu; pedagoga darbs lietišķās mākslas vidusskolā, kur valdīja Imanta Žūriņa no tautas mākslas paraugiem izlolotā tonālā kolorīta kults, – tāds ir ceļš uz 70. gadu jauno mākslinieku izstādēm. Inta Celmiņa tad pievērš uzmanību ar savu pirmo atklājumu – “gaismas tumsā” meklējumiem lielu formātu gleznās, kuras aizpilda tonāli tuvu, bet dažādi virzītu triepienu klājieni. “Krūmi”, “Pauguri”, “Ābele”, “Pilsēta” utt. Brūni melnie, pelēkie un zaļie toņi – tā ir viņas krāsu gamma. Šķietami silta, tomēr drīzāk – vēsa. Katrā ziņā – atturīga. Viss notiek ļoti disciplinēti un ar iekšēju distanci. Šķiet, ka Inta šeit pēta sevi kā zem mikroskopa un sakārto ainavu, lai krāsas plastisko apjomu strukturējumā kā lokatoru tīklā notvertu to vienīgi precīzo skaņu, kas atbalsojas viņā pašā. “Tolaik mans ideāls bija glezna, kas darināta ar vienu krāsu, vienu toni, bet forma panākta, mainot vienīgi triepienu virzienu.” Protams, tā ir jaunības sevi apjēgt kāre plus Žūriņa skolas pieredze un impulsi.
Kontrastējošu krāsu akcentu ienākšana jau temperamentīgākās, taču joprojām ritmizētu triepienu kaskādēm būvētās kompozīcijās – to varētu uzskatīt par nākamo iezīmīgo pavērsienu. Piemēram, “Koncerts” (1979), “Trio” (1978). Ir skaidrs, ka iemesls gleznai tiek meklēts intīmi pārdzīvotā noskaņā, īpašā dvēseles stāvoklī, un mūzikas klātbūtne ir tā visa nepārprotams simbols, taču nevar nepamanīt, ka notikusi savveida atvēršanās. Iepriekš tik stingrā ap savu “es” novilktā robeža tiek pārkāpta, lai ļautos jauniem, vēl nenoformulētiem impulsiem. Un jā – šie akcenti ir silti, pat kaismīgi: dzelteni baltais, sarkanais.
Varbūt ir vērts atcerēties, ka padomju Latvijas apstākļos tieši Intas Celmiņas paaudze bija tā, kas atklāti sāka izvēlēties dažādus ceļus, kā būt māksliniekam, ne vairs vienīgi tīro gleznotāja, tēlnieka vai grafiķa taku (lūk, kaut vai Atis Ieviņš blakus portretā!). Arī tīro glezniecību par savu mediju izvēloties, privātās balss meklējumi dalījās konsekventi klasisko, tradicionālo vērtību – krāsas un gleznieciskas formas – runātspējas virzienā (Helēna Heinrihsone, Inta Celmiņa, Vija Maldupe, Juris Baklāns, Ivars Heinrihsons u.c.) un citu kvalitāšu – uzsvērta zīmējuma vai ornamentālas fantāzijas balstīta reālistiska vai sirreāla naratīva, bezkaislīgas fotogrā-fiskas fiksācijas, paša gleznošanas procesa meditatīvas jēgas uzsvēruma utt. izpaudumos (Miervaldis Polis, Līga Purmale, Leo Mauriņš, Juris Dimiters u.c.). Būt “tīram” gleznotājam pēc visaugstākajiem šīs mākslas valodas kritērijiem un atrast šajā panākumiem jau vēsturiski tik bagātajā jomā savu vietu, savu balsi nozīmēja ne vien pievēršanos dziļi personiskajam un atteikšanos no politiskās konjunktūras, bet atteikšanos arī no sabiedriskās konjunktūras (mērķu glīta, profesionāli perfekta, saloniski dekoratīva pieticība). Pat mākslinieku vides konjunktūra ar tās ārējo formu un izteiksmes līdzekļu revolucionāras atjaunināšanas idejām aizslīd otrā plānā. Katrā ziņā Intas Celmiņas gadījumā runa ir par spītīgi konservatīvu tieksmi uz gleznu kā tradicionālu, klasisku vērtību, turpinot maksimāli izzināt krāsas valodas iespējas, un mākslinieku kā cilvēku, kas ar sava talanta un izvēlētās izteiksmes līdzekļiem risina eksistenciālus, visiem laikiem būtiskus, paša dzīvošanas procesa uzdotus jautājumus.
Kad 80. gadu sākumā parādās pirmās “Princeses”, kaut kas līdzšinējā klasiskajā uzbūvē nojūk. Bērna zīmējuma izmantojums ienes konceptuālu disonansi. Dibifē vai Šesaks (Gaston Chaissack) to lietoja, attiecīgi pretstatot raupjam fonam – kā sienas faktūrai vai bērna rokas izkrāsojumu imitācijai. Arī Aija Zariņa savos darbos vēlāk līdzīga zīmējuma shematismu izmanto kā izteiksmes pamatu, kam pakļauta kopējā kompozīcija. Inta saglabā gleznieciski smalku, koloristiski bagātu, jūtīgu vidi, kurā bērna zīmējums (vai pareizāk – atgādinājums par to) izspēlē savu fantāziju stāstus. “Princese un Austra” (1981) vēl ir bērna portreta un bērna zīmējuma apvienojums, uzsverot divu redzējumu atšķirības. Un tad jau maisam gals vaļā – seko gleznieciski brīvu kompozīciju virkne (tā turpinās joprojām), kur bērna redzējuma shematiskais tiešums ņēmis virsroku, atbrīvojot no nepieciešamības rēķināties ar figurālās formas akadēmiskajām iemaņām, lai atvērtu ceļu krāsas izteiksmības vīzijām, kas ir pa spēkam vienīgi nobriedušai māksliniecei. Princeses – katra bērna (mazas sievietes) sapnis, naivi zīmēts un sirdsšķīsti iekrāsots. Taču vienīgi pieaugusi sieviete spēj saprast, cik tajā dziļu un trauslu jūtu, dzīvi noteicošu ilgošanos. Kā 80.–90. gadu posma etalondarbu Inta pati atzīst “Mēnessgaismu” (1990) – caurspīdīgu, trauslu princesīti noslēpumainā nakts ainavā. Tieši šis darbs arī tagad rotā Nacionālā muzeja kolekciju.
Taču īstā gleznieciskā atbrīvotība iestājas, kad Inta uz papīra vai audekla sāk vilkt sievietes ķermeņa aprises. Te viņa jūtas absolūti brīvi un var vienīgi apbrīnot, cik nedaudz līnijām vai krāsu laukumiem var izteikt veselas jūtu brāzmas, netveramus dvēseles stāvokļus vai vienkārši sievietes ķermeņa esības pašvērtības prieku. To, ka viņas roka šeit spēj visu, ka ķermeņa (tieši sievietes ķermeņa) kustību noslēpumi ir viņas dabiska stihija, kuras varā pakļaujas jebkurš izteiksmes līdzeklis, visminimālistiskākais krāsas pieskāriens virsmai, atklāj viss jaunākais Intas Celmiņas paletē. Šobrīd starp māksliniecēm gleznotājām lielo kopizstāžu kontekstā pasaulē tiek izcelta Marlēne Dimā un viņas īpašā gaisīgā, vieglā gleznošanas tehnika, kas tajā pašā laikā ir dziļi un trāpīgi raksturojoša un sniedz precīzu portretisko līdzību, reizē būdama tēlaini skarba un iespaidīga. Jo tāda ir mākslinieces tēma – pastāvīgās nāves klātbūtnes apjauta. Pārlūkojot Intas Celmiņas kautrīgi atvilktnēs ieslēpto darbu kaudzi, ļoti izbrīnījos, kāpēc uz papīra radīto – zīmējumus, akvareļus, jauktā tehnikā, lietojot arī guašu, tušu un zīmuli, tapušo – viņa pati nopietni nevērtē. Viņas arsenālā Dimā lietotais paņēmiens parādījies jau 90. gados, tikai nevis portretējumos, bet figurālo saceru izklājumos, un apliecina ne vien virtuozu profesionālo varēšanu, bet arī gluži pretējo dienvidafrikānietes mākslai – sievietes ķermeņa vitalitātes mainīgo skaistumu, dzīves apliecinošo mistēriju, kurā sieviete ir gan līdzeklis, gan mērķis, gan viela kādas augstākas saceres rokās. Tieši “atvilktnes krājumā” atrastais lai veido šo portretu.
